mamma..

nē,es te tikai aizdomājos. ko es daru?

es bojāju dzīvi gan sev,gan mammai.

jā,es mācos,es cenšos mācīties labi. bet man nesanāk.

es ienīstu skolu,nu ko man darīt..?!

mamma to nesaprot,nu vnk jēbal.

"kad es augu,bērniem patika mācīties. nesaprotu,kāpēc tagad ir citādāk..."

jā,mammu,piedod,bet tā nu ir. mūsdienās nevienam nepatīk mācīties!

labi,varbūt nav tur tik grūti atsēdēt tās stundas,bet nu come on,iezubrīt visas tās vielas..

kā var psihot par 6?? es saprastu,ja būtu nesekmīga.. ej tu galīgi,mamm!

nē,es vk iedomājos par sekām,kādas mani gaidīs,kad mamma ieraudzīs manu liecību..

nebūs ziemassvētku dāvanu?..

nebūs brīvlaika rīgā?..

nebūs satikšanās ar draugiem?..

nebūs jaunā gada kopā ar draugiem?...

bļāviens,man tik ļoti negribās zaudēt pēdējo,kas man ir!

es negribu sēdēt mājās tikai tāpēc,ka manā galvā nav tik daudz vietas teorijai.

es jau tā vairs neeju airēšanā..

visp bezjēgā tādus sodus likt.

smadzenes jau ar to nepaliek lielākas,drīzāk jau vēl mazākas,es sāku domāt,kā to sodu pārkāpt,lai mani nepieķer.

jā,varbūt es neiegūšu labu profesiju ar sliktām atzīmēm.

itkā bojāju savu dzīvi..

bet atzīmes nav galvenais dzīvē!

es varu dabūt 10niekus visur,bet neko nezināt no dzīves,jo viss,ko es zinātu,būtu teorija.

nekur tālu netiktu..

bet,ja man ir 6nieki un es daudz ko saprotu no dzīves,var tāpat iegūt labu darbu.

ne jau liecības manas skatīsies priekšnieks,kad lems,vai pieņemt vai nē.

šīš,es tiešām gribētu,lai mana mamma to visu saprot,bet diemzheel tā nav, un tādējādi viņa pārāk uztraucas,bojā savu un arī manu dzīvi. :/

aij,mammu...